Atgriezīsimies beidzot pie ballītes. Tā ir iekārtota šādi — samaksā par ieeju fiksētu maksu (mūsu gadījumā 10 eiro). Par to iegūsti iespēju tusēt uz divām skatuvēm un ēst picas, cik vien lien. Tas, protams, ja pietiks pacietības izstāvēt rindu. Picas cep tādās milzīgās malkas krāsnīs un izliek uz akmeņiem alkstošo priekšā. Uz akmeņiem ir blāvi marķēts, kāda veida pica tev ir priekšā: gaļas, zivju vai veģetārā. Turpat aiz letes uz šķīvīša ir arī deserta pica, manuprāt, tā viņiem sanāk vislabāk. Pārējās ir visai viduvējas un mazliet piedegušas, lai gan tajā ir savs šarms — galu galā uz malkas ceptas.
Ja paiet tālāk, var nopirkt taloniņus, kas te kalpo kā nauda šmigai vai tējai minibāros. Mangols tādu iegādājās, bet beigās tā arī neiztērēja līdz galam, un es ar nelielām pūlēm tos vēlāk atdevu kādam Seviļā sastaptam vagabondam.
Starp nelieliem pauguriem vijas taciņa, kas, ejot garām chill-skatuvei, galu galā aizvedīs jūs uz galveno. Pēc sajūtām tusiņā bija ap 200-300 cilvēku, turklāt daudzi pievilkās tieši naktī, pēc divpadsmitiem vai pat ap vieniem. Tas ir diezgan dīvaini, jo ap diviem-trijiem jau sāk kopt teritoriju no atkritumiem, bet bāri pamazām veras ciet. Tomēr mūzika un dejas turpinās līdz pieciem-sešiem rītā. Vislabākā mūzika (man) sākās tieši ap diviem, kad mums jau bija jābrauc prom, kas ir nedaudz skumji. Par nožēlu, visu dzīvē nepaspēsi, un labāk būt apmierinātam ar to, kas tev ir, citādi tevi aprīs bezgalīgās vēlmes dopamīna monstrs, ko dzemdējis neapmierinātības nezvērs, kas pazīstams kā Dukha.
Tusiņā nedaudz papļāpāju ar apmeklētājiem, īpaši ar vienu jaunu puisi no Lisabonas, kurš izskatījās iztukšots un apmaldījies. No viņa nedaudz haotiskā stāstījuma, ko es te neatstāstīšu, var izdarīt tikai šādu secinājumu: ja jau jums par visām varītēm vajag izmēģināt psihoaktīvās vielas, nedariet to 13 gadu vecumā, un 15 gados arī nevajag. Pagaidiet labāk līdz gadiņiem 20, bet vēl labāk — 25.
Ballīte notika naktī, tāpēc bildes gandrīz nesataisīju, nav man tāda tehnika.
Teikšu tikai, ka dekorācijas tusiņā bija visai viduvējas, mūsu festivālā bija simtreiz krutāk. Vienīgā jēdzīgā ideja — tās ir izgaismotas krūzes ar ūdeni, kuru atspulgi uz skatuvju brezenta griestiem veido viļņojošu gaismēnu spēli.
Kopumā ballīte ir desmit eiro vērta, un, ja esat netālu, vai vienkārši mīlat elektronisko mūziku un hipiju komūnas, tad var arī iegriezties. Tomēr vietējo tusiņā bija pamaz, pārsvarā visādi biezie buratīno no Vācijas utt. Mangols bija skeptiski noskaņots par to, cik lielā mērā te ~~seko Ļeņintēva novēlējumiem~~ PLUR ideāliem, bet cik lielā mērā vienkārši atbrauc patusēt un izklaidēties. Droši vien viss ir atkarīgs no cilvēka un viņa attieksmes, un vispārināt te nav vietā. Turklāt ir tādi, kuri dzīvo komūnā pastāvīgi, un tur meklē, kādi ideāli un vērtības viņiem ir tuvi. Viņi arī rīko Friday Hapiness Pizza Party.
Jautājums – patiesas vērtības vai ārējie atribūti, starp citu, rodas diezgan bieži. Tas skan dažādās variācijās nedaudz atšķirīgi, bet tēma ir viena: cik daudz autentiskuma (authenticity) ir tajā vai citā kustībā, vienas vai otras subkultūras rīcībā un personīgi katrā cilvēkā, un šis autentiskums ir saistīts ar identitāti (identity), proti, ar to, kā cilvēks sevi definē, kas viņš ir. Tagad visi rēc par to, ka anketās ailē «dzimums» var ierakstīt «vikings» vai «vienradzis», bet saīsinājumā LGBTQI+ drīz alfabētā beigsies burti, ko likt tālāk galā.
Tas viss nav nemaz tik slikti. Grupa, pie kuras tu sevi pieskaiti, ievelk tevi noteiktos uzvedības modeļos un kultūras kodos. Galvenais ir pareizi to izvēlēties un censties sekot tās ideāliem, lai gan parasti tas sanāk kā pa celmiem, jo tie konfliktē ar citām tavām sociālajām lomām. Godīgi sakot, nezinu, kāpēc es šo visu rakstu: lietas ir acīmredzamas, un neko jaunu pagaidām neesmu piebildis.
Personīgi sev sapratu, ka labāk pašidentificēties kā kačokam, velosipēdistam un laicīgajam budistam, nevis neohipijam. Pēdējais ir pārāk izplūdis un ož pēc ņūeidža, un fig zin, kurš no neohipijiem kā sev definē «garīgumu» un ētisku uzvedību. No ētikas viedokļa, labāk nosaukšos par efektīvo altruistu (effective altruism), tur viss ir saprotamāks un skaidrāks. Par psihonautiem vispār nav skaidrs, vai viņiem ir kaut kas kopīgs, neskaitot tieksmi pēc nezināmā un ziņkārību. Varbūt arī ar to pietiek, lai neuzskatītu tādus tusus par tukšu dzīves dedzināšanu (kā uz tiem, droši vien, skatās Andrejs).